Aizgājušos laikos šad un tad Bauskas pilsēta cieta no pārplūdušās Mēmeles ūdeņiem, bet 1928. gada vasaras sākums pārspēja visu līdz tam pieredzēto. To var uzskatīt par 20. gadsimta lielāko plūdu katastrofu visā Bauskas novada teritorijā.

Visā Latvijā maija beigas un jūnija sākums togad izcēlās ar ekstremāliem laika apstākļiem, bija netipiski vēss un nokrišņu daudzums vairākkārtīgi pārsniedza citu gadu vidējo nokrišņu daudzumu. Laikraksts “Latvijas Kareivis” 6. jūnija numurā vēstīja par dabas kaprīzēm visā Latvijā: “Daugavā ūdens līmenis vairākās vietās cēlies pāri par četriem metriem. Zemākās vietās upes krasti pārplūduši. (..) Vecpiebalgas apkārtnē sniegputenis un vētra plosījās trīs dienas bez pārtraukuma. Pļavas un tīrumi zem ūdens.” Arī jūnija turpinājumā pamatīgas lietavas turpinājās un izraisīja katastrofālus zaudējumus lauksaimniekiem. 22. jūnija "Bauskas Vēstnesī” stāstīts par zemnieku problēmām: “Bārbeles pagastā vairākas saimniecības nonākušas grūtībās ar lopbarību, kamdēļ pļauj rudzus un izēdina lopiem. Ganības atrodas zem ūdens un savstarpēja satiksme mājai ar māju tiek uzturēta laivām.”

Plūdi Bauskas pilsētā nebūtu sasnieguši katastrofālus apmērus, ja vien dabas stihijai nepievienotos pa Mēmeli pludinātie kokmateriāli. Vēlāk speciāli izveidotā plūdu katastrofas izmeklēšanas komisija konstatēja, ka koku pludinātāji nav ievērojuši noteiktos termiņus un kokmateriālus peldinājuši pēc gala termiņa – 20. maija, kā arī turpinājuši pludināt koksni vēl pēc ārkārtējās situācijas izveidošanās Bauskā. Bez tam, esot pārsniegts arī atļautais kokmateriālu garums – atsevišķi baļķi bijuši garāki pat par 76 pēdām (aptuveni 23 metriem). Arī ragata (peldoša konstrukcija pludināmo kokmateriālu aizturēšanai, ko veidoja kopā savienoti baļķi no viena krasta līdz otram) pie Bauskas bijusi nepareizi un pavirši izbūvēta, arī nepietiekami nostiprināta.

Lavīnas efektu izraisīja 2. jūnijā Mēmelē pie Skaistkalnes uzkrātie vairāki tūkstoši kubikmetru stenceļu jeb stutmalkas (aptuveni divus metrus gari neliela diametra skujkoku baļķēni, ko izmantoja šahtu nostiprināšanai kalnrūpniecībā; tā bija Latvijas eksportprece lielākoties uz Angliju), kuri pārrāva ragatu un nekontrolēti straumes nesti virzījās uz Bausku. Nedaudz uz upes augšpusi virs toreizējā Plosta tilta (tagad tur atrodas trošu tiltiņš) bija izbūvēta nākamā ragata, kura jau aizturēja vairākus desmitus tūkstošu baļķu. No Skaistkalnes nākošais stenceļu sablīvējums palielināja spiedienu un ragata neizturēja. Kokmateriāli ar milzu spēku virzījās tālāk, sagraujot Augšdzirnavu dambi un draudot nonest visus citus šķēršļus savā ceļā. Augstā ūdens līmeņa dēļ baļķi aizķēra un sabojāja tuvāk upei atrodošās pilsētas ēkas. Bija bažas par Mēmeles jaunā tilta izturību, tāpēc satiksme pār to tika pārtraukta. Šim tiltam bija vairāki dzelzsbetona balsti, bet lielākā daļa balstu un visas pārsedzes bija no koka. “Bauskas Vēstneša” 8. jūnija publikācijā lasāms: “Jaunais Bauskas tilts, pret kuru ar milzīgu sparu koku masas drāzušās, spiedienu tomēr izturējis un to tāļāku virzīšanos apturējis. Pēc speciālistu domām, tiltam nācies izturēt apmēram 3000 zirgu spēku lielu spiedienu – varbūt, arī vairāk. Skats tiešām lielisks. Resni, gari baļķi saslieti kā paijiņas pret tiltu gaisā un sablīvēti upes gultnē līdz pašam dibenam vairāk kā kilometri garumā. Pār sablīvējumu kurā katrā vietā var pāriet upei pāri sausām kājām.” Baļķu sastrēguma dēļ pilsētas robežās augšpus tiltam ūdens līmenis bija paaugstinājies 3 – 4 metrus un applūdušas daudzas mājas Upes un Sudmalu (tagad - Rīgas) ielā.

Varasiestādes pat apsprieda iespēju spridzināt tiltu, lai samazinātu plūdu briesmas pilsētā. Taču šādu plānu noraidīja, jo pastāvēja risks, ka Bauskā atbrīvoto kokmateriālu gūzma varētu sagraut nākamos Lielupes tiltus, īpaši tas apdraudētu Jelgavu, kur arī bija izveidojies nedaudz mazāks koku sastrēgums. Bauskā ieradās Satiksmes ministrijas Jūrniecības departamenta direktors un citi ierēdņi, lai savām acīm skatītu bīstamo situāciju uz vietas un meklētu risinājumus. Tolaik Jūrniecības departamenta pārziņā bija arī iekšzemes upju ūdensceļi un kokmateriālu pludināšana arī atradās šīs iestādes pārziņā. Tā kā koku pludināšana arī šajā krīzes situācijā netika pārtraukta, tad drošības labad tika izveidota vēl viena ragata augšpus pilsētas – pie Jāneiku strauta. Pirms drīzumā sekojošās plūdu katastrofas kulminācijas tur bija uzkrājušies aptuveni 4000 kubikasis (1 kubikass = 9,7 kubikmetri) stenceļu.

Pēc pirmajiem plūdu postījumiem nokrišņi pierima uz kādu nedēļu, ūdens līmenis kritās un radās cerības, ka lielākās plūdu briesmas jau ir garām. Taču 10. un 11. jūnijā atkal sekoja spēcīgas lietavas un un Mēmele kļuva arvien draudīgāka. 15. jūnija “Bauskas Vēstnesī” lasāms: “Jau tagad upes krastmalas nami atrodas ūdenī un dažu ēku stūri sagrauti. Pēc lietpratēju domām jaunā tilta betona pamati izturēs sastrēgumu, kaut vai ūdens ietu pāri tiltam. Tik bez šaubām, tad koku aizdambējums būtu vēl spēcīgāks un ūdens nodarītu pilsētai un tuvākai apkārtnei neaprēķināmus zaudējumus. Jau tagad lieli zaudējumi nodarīti Hofšovica un Štēbena savienotām dzirnavām. Sevišķi stipri cietušas augšējās dzirnavas, jo maļamās un mašīnu telpas atrodas ūdenī, kamdēļ darbība pilnīgi pārtraukta.”

Savukārt 22. jūnijā šajā pašā laikrakstā aprakstīta plūdu situācijas dramatizācija, kad 20. jūnijā ūdens līmenis vēl straujāk paaugstinājies, pie Plosta tilta sasniedzot 3,40 metrus virs normālā līmeņa: “No straujās ūdens celšanās sastrēgums saīsinājies par apmēram 200 metriem, uzkraujoties līdz pat jaunā tilta virsum. Kokiem dodoties uz priekšu visā upes platumā, izcēlās panika sabraukušajos tirdzniekos. Tie domādami, ka izlauzts tilts un pārliecinājušies, ka tilts vēl stāv kā stāvējis, steidzīgi pošas uz mājām. Pie tilta sakrājas gara rinda tirdznieku, jo satiksmi pār tiltu pārtrauca. Upes kreisais krasts līdz māju pamatiem noskalots. Daudzas mājas atrodas līdz logiem ūdenī un dažas pat līdz jumtam. Ceturtdienas (21. jūnija) naktī vēl spēcīgāk ūdens audzis. Plkst. 3.30 rītā no lielā ūdeņa pārrauts aizžogojums pie Jāneiku strauta. Koki, kas šai aizžogojumā atradās, pievienojās jau esošam sastrēgumam. Pārklāta ar dziļu ūdeni Sudmalu iela no Plosta tilta līdz mācītājmuižai. Tāpat ar ūdeni pārklāta un baļķiem un malku pieblīvēta mazā šoseja (tagad – Mēmeles iela) pretim apriņķa valdei. Apgāztas sētas un elektrības stabi. Upes iela visa zem ūdens. (..) Satiksmi uztur ar laivām. No apakšstāviem iemītnieki izvācas. Jaunais tilts stipri apdraudēts. No straujā ūdens iznests viens koka balsts tilta pilsētas galā. Tilts sašķobīts un braucēju satiksme pārtraukta.”

Par tālāko notikumu secību ir divas nedaudz atšķirīgas versijas tā laika laikrakstos. “Bauskas Vēstneša” 29. jūnija numurā lasāms: “Ceturtdienas naktī ūdens straumei pastāvīgi palielinājoties žīdu sinagogai pie jaunā Bauskas tilta straujais ūdens izskaloja pamatus un ēka sabruka. Plkst. 4 no rīta jaunajam tiltam ūdens izlauza vienu posmu.” Savukārt “Latvijas Kareivja” 26. jūnija numurā notikumu secība atšķiras: “Jau ceturtdien straume sāka izskalot tilta balstus. Piektdienas rītā izskaloja vēl vienu balstu un tilts 10 metru garumā iebruka. Straume, skalojot krastus, sāka apdraudēt žīdu sinagogu. Celtne beidzot sabruka. Straume apdraud arī citas ēkas.” Tātad, par tilta viena posma sabrukšanu 22. jūnija rītā informācija sakrīt, bet atšķiras rakstītais par ebreju lūgšanu nama sagrūšanu (pirms vai pēc tilta pārrāvuma).

Rakstnieks Kārlis Skalbe, kurš tolaik bija “Jaunāko Ziņu” korespondents, bija ieradies Bauskā un aprakstīja šeit redzēto: “Dīvaini un savīti resni simts pēdu gari baļķi ar visas milzīgās koku masas smagumu, kuru straume dzen viņiem virsū, spiežas uz tilta trim vidējiem betona pīlāriem, kuri celti 1923. gadā, tomēr nav padevušies. Plūdu straume, meklēdama ceļu gar malu, ir aiznesusi divus koka pīlārus un izrāvusi ap 15 asis (aptuveni 32 metrus) dziļu robu cietā radžu krastā, aiznesdama mazu sakņu dārzu, līdz pusei pārgriežot salātu dobes...”

No pieejamās informācijas var secināt, ka 21. un 22. jūnijā aizvien pieaugošās ūdens masas Mēmelē, nespēdamas aizplūst pa ar kokmateriāliem blīvi pārpildīto gultni, sāka iegrauzties kreisajā krastā lejpus nostiprinātajai nogāzei pie Lodinga alus fabrikas un izveidoja jaunu gultni vairāk kā 30 metru platumā. Tādējādi tika sagrauts tilta savienojums ar Kalna ielu un aiznesti pirmie divi koka konstrukciju tilta balsti kopā ar koka pārsedzi. Upes vidū esošie trīs betona un labajā pusē esošie pārējie koka balsti pārdzīvoja šo katastrofu. Mēmeles ūdeņi 26 metrus garo tilta virsmas koka laidumu aiznesa līdz Ķirbaksalai, kur to 7. augustā pārdeva izsolē. Noskalojot krastu, tika daļēji vai pilnīgi sagrautas arī vairākas ēkas – ebreju lūgšanas nams Kalna ielā, Sudmalu ielā Borisam Niselovičam, Nisenam Judelovičam un Olgai Elsbergai piederošās celtnes un krasta nostiprinājumi, kā arī Mazās Baznīcas (tagad – Strautnieku) ielas galā atrodošās Bauskas Rūpnieku biedrībai un Kārlim Balodim piederošās būves. Vēl lielāki zaudējumi tika nodarīti uzņēmējiem. Vissmagāk cieta abas ūdensdzirnavas, kurām tika sabojātas dambju konstrukcijas Mēmelē, cieta arī ražošanas iekārtas, ēkas, izejvielas un gatavā produkcija. Augšdzirnavās palu ūdeņi bija aizskalojuši lielu daudzumu vilnas un tvaika mašīnu darbināšanai nepieciešamās akmeņogles. Savukārt Lodinga alus darītavai lielus zaudējumus bija nodarījis pagrabu telpās ieplūdušais upes ūdens, izkausējot visus ziemā sagādātos ledus krājumus, kas bija domāti alus dzesēšanai siltajā gadalaikā. Izkusušā ledus vērtība tika novērtēta uz 1200 latiem, vēl lielākus zaudējumus fabrikai veidoja cietušie krasta nostiprinājumi, ēku un iekārtu bojājumi. Smagi cieta arī Jēkabam Cīrulniekam piederošais nelielais tvaikonis “Gaigala”, kurš veica regulārus pasažieru pārvadājumus pa Mēmeli no Bauskas līdz Vecsaulei (augstāka ūdens līmeņa apstākļos – arī līdz Brunavai), bet pirms plūdu katastrofas bija noenkurots nedaudz virs Plosta tilta. Tam baļķu spiediena rezultātā bija ieliekti metāla korpusa sāni, salauztas koka virsbūves detaļas un saliektas dzinējrata lāpstiņas.

Kad nu Mēmele bija izveidojusi sev jaunu gultni, tad ūdens līmenis applūdušajā pilsētas daļā strauji kritās. K. Skalbe aprakstīja situāciju pēc ūdens līmeņa atkāpšanās: “Milzīgas koku masas līdz pat dziļumiem sausmaņām piepilda upi un un paceļas krasta augstumā. Augšpus tiltam, cik tālu acis sniedz, upes nav, ir tikai cieti sablīvēti baļķi, stenceļi, malka, pa kuru iedzīvotāji sausām kājām staigā no viena krasta uz otru, izlietodami šo satiksmes līdzekli sagrautā tilta vietā. (..) Apskatām Upes ielu, kur kur poš un tīra slapjās, dubļiem pienestās mājas. Sētās un pagalmos žūst dūņām apmestās un salauztās mēbeles, kuras gadiem pušķojušas kādu klusu ģimenes kaktiņu. Plūdi iedzīvotājus pārsteidza naktī, un tie neko laikus nav varējuši izvākt.”

Plūdu nodarītie zaudējumi baušķeniekiem bija milzīgi. Bauskas pilsētas valdes izveidotā komisija aprēķināja nodarītos postījumus naudas izteiksmē, un vēlāk īpašnieki saņēma daļēju kompensāciju no pašvaldības un valsts līdzekļiem. Tā kā abi Mēmeles tilti transportlīdzekļu satiksmei vairs nebija lietojami, tad pārtrūka tiešā satiksme ar Rīgu un lielāko daļu no Bauskas apriņķa pagastiem. Par ārkārtējo situāciju tika informēta Latvijas valdība un Valsts prezidents, kā arī lūgta palīdzība pilsētai. Plūdu postījumu novēršanas darbi sākās 27. jūnijā. Plūdos cietušās ģimenes kopš 23. jūnija tika nodrošinātas ar ēdienu, par to rūpējās Latvijas Sarkanā Krusta un Sieviešu Nacionālās līgas Bauskas nodaļas. Piemēram, 25. jūnijā tika pabaroti 59 bērni un 220 pieaugušie. “Bauskas Vēstneša” 29. jūnija numurā lasāms par kokmateriālu sablīvējuma likvidācijas darbiem: “Tā kā koku pludinātāji par sastrēguma likvidēšanu neliekas ne zinis, tad Bauskas pašvaldība uzsākusi kokus vilkt krastā ar valsts atvēlētiem līdzekļiem. Nodarbināti ap 350 strādnieku, kuri līdz šim uzkrāvuši vairāk kā 1000 kubikasis (aptuveni 9700 kubikmetru).”

27. jūnijā Bauskas pilsētas valde izsludināja pieteikšanos plūdos cietušajiem pilsētniekiem, iesniedzot speciālistu apstiprinātu tāmi par nodarītajiem zaudējumiem naudas izteiksmē. Iesniegšanas gala termiņš tika noteikts 2. jūlijā. Šādu iesniegumu kopsumma sasniedza 67 910,08 latus, bet pilsētas valdes speciāli izveidotā zaudējumu izvērtēšanas komisija par pamatotiem atzina 40 790,74 latus. Jāpiebilst, ka šīs komisijas darbība neatbilstu mūsdienu standartiem, jo tās locekļu starpā bija arī vairākas plūdos cietušas personas un viņu darbības ne vienmēr bija objektīvas. Piemēram, komisijas loceklim un alus fabrikas īpašniekam Bruno Lodingam komisija akceptēja visu viņa paša iesniegumā minēto summu – 6800 latus, bet pret visiem cietušajiem tāda labvēlība netika izrādīta. Atsevišķi tika novērtēti pilsētas pašvaldībai nodarītie zaudējumi, un to kopsumma sasniedza 10 795,5 latus.

Laikraksts “Jaunākās Ziņas” 10. jūlijā vēstīja: “Valsts prezidents atzinis, ka postījumu atjaunošanā aktīva līdzdalība jāņem karaspēkam. Tāpēc jau vakar Kara ministrs ģenerālis Eduards Kalniņš deva steidzošu rīkojumu Sapieru pulka rotai izbraukt uz Bausku. Sapieru rota, trīs virsnieku pavadība, šorīt ieradās Bauskā.” Uz mūsu pilsētu 10. jūlijā devās arī Kara ministrs un Valsts prezidents Gustavs Zemgals, lai klātienē novērtētu radušos situāciju un meklētu risinājumus katastrofas seku novēršanai.

Sapieru pulka kareivjiem tilta atjaunošana nebija viegls uzdevums. Atjaunot tilta balstus tobrīd nevarēja, jo vēl ilgi turpinājās no sastrēguma atbrīvoto kokmateriālu tālāk pludināšana. Tilta pagaidu atjaunošanas risinājums bija tam laikam visai inovatīvs – 30 metrus garais laidums tika iekārts nospriegotās trosēs. To baušķenieki ātri vien nodēvēja par “Sapieru tiltu”. Kravnesība tam nebija pārāk liela, ar automašīnām to nedrīkstēja šķērsot, bet pajūgiem bija jābrauc pa vienam soļos (nevis rikšos) un krava nedrīkstēja pārsniegt vienu tonnu. 30. jūlijā notika svinīga atjaunotā tilta atklāšana, kurā piedalījās arī Valsts prezidents Gustavs Zemgals. Nākamajā dienā Sapieru pulka kareivjiem tika sarīkots plaši apmeklēts sirsnīgs atvadu pasākums, jo baušķenieki bija pateicīgi Latvijas armijas pārstāvjiem par paveikto. “Bauskas Vēstneša” 3. augusta numurā par to rakstīts:

“Bauskas pilsētas un apriņķa pašvaldības sarīkoja sapieriem atvadības pilskalnā ar kopmielastu un deju. Plkst. 6 vakarā uz tirgus laukuma (tagad – Rātslaukuma) tika noturēta parāde, Bauskā šāda veida parāde notika pirmo reizi, kamdēļ tā saistīja ļoti daudz skatītāju. Brašie sapieri slēgtā ierindā ar bruņu cepurēm galvā pie kara mūzikas skaņām vairākas reizes nodefilēja garām skatītājiem. Pēc tam sapieri devās uz pilskalnu, kur no 6 – 7 vakarā deva koncertu Sapieru pulka orķestris. Pats pilskalns un apstādījumi pilni klausītāju. Jāatzīst, ka koncerts tiešām bij vērtīgs. Sevišķi klausītājus saistīja Dārziņa “Melanholiskais valsis.” Pilskalnā sapieri godināja savus priekšniekus. Arī dejošana bija skaista, tik nenovīdīgais laiks šad tad “uzrasināja” pa lietus lāsei. Bet tas neko daudz nekaitēja dejotāju labsajūtai. (..) Vakar (2. augustā) no rīta sapieri aizbrauca no Bauskas aizvezdami līdz sev daudz skaistu atmiņu.”

1928. gada vasaras plūdu postījumu novēršana turpinājās arī vēlāk. 1929. gadā pamatīgi ar mūrētu sienu tika nostiprināta izskalotā krastmala abpus tiltam posmā no ebreju sinagogas līdz Mazai Baznīcas ielai, izveidojot ar metāla margām no upes norobežotu pastaigu promenādi trīs metru platumā. Savukārt “Sapieru tiltu” nomainīja ar nestspējīgākām konstrukcijām 1930. gadā, bet tas jau ir cits stāsts...

Teksts, fotogrāfiju anotācijas: Bauskas muzeja Vēstures nodaļas vadītājs Raitis Ābelnieks