Bauskas muzejā pabeigta unikālas mehāniskās mūzikas atskaņošanas ierīces izpēte

Ar AS „Latvijas valsts meži” un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītās “Zemgales kultūras programmas 2021” projektu konkursa finansiālu atbalstu veikta Bauskas muzejā krājumā esošā 20. gadsimta sākumā Sanktpēterburgā bāzētā uzņēmuma “Zimmerman” ražotā orkestriona izpēte.

Bauskas muzeja krājumā starp tūkstošiem citu eksponātu glabājas arī kāds visai unikāls priekšmets – 20. gadsimta sākumā ražots orkestrions (vācu valodā – Orchestrion). Priekšmets vizuāli atgādina jūgendstila formās izgatavotu, vairāk nekā divus metrus augstu dokumentu skapi ar polihromu vitrāžu rotātām durvīm, taču patiesībā ir mūzikas automāts, kurā, iemetot noteikta nomināla monētu (tolaik tās parasti bija 5 kapeikas) tika atskaņota konkrēta melodija. Priekšmetu muzejs 1972. gadā iegādājies no Eduarda Meikšāna Bārbeles pagasta “Jaunstepiņos” un saskaņā ar tolaik pierakstīto informāciju tas agrāk piederējis kādam Lapsam Bārbeles “Druvu” mājās, kurš to esot iegādājies 20. gadsimta 30. gados Rīgā.

Šāda tipa atskaņošanas ierīces varēja būt aprīkotas ar mehāniskajām klavierēm līdzīgu āmuriņu un stīgu iekārtu vai arī pneimatisku sistēmu un stabulēm, ar kuru palīdzību tika radītas mazām ērģelītēm vai harmonijam līdzīgas skaņas. Konkrētajā Bauskas muzeja ierīcē skanējumu nodrošināja mehānisms, kura galvenās sastāvdaļas bija trosē iekārta atsvara “piedzīts” un ar vairākiem zobratiem aprīkots “motors”, masīvs rotējošs cilindrs ar tajā sadzītām metāla tapiņām, metāla stieņos stiprināti koka āmuriņi un čuguna rāmī iestieptas stīgas. Cilindram griežoties, tapiņas noteiktā secībā un kombinācijās aizķēra stienīšus, un, tajos stiprinātajiem āmuriņiem sitot pa stīgām, veidojās attiecīgā melodija.

Par orkestrioniem (no vārda orķestris), atšķirībā no vienkāršākiem mehāniskiem mūzikas atskaņotājiem (piemēram, muzikālajām lādītēm) sauca iekārtas, kuras spēja imitēt vairāku vai pat daudzu instrumentu skanējumu. Sarežģītākajos orkestrionos klavieru vai ērģeļu skanējumu varēja papildināt ne tikai pāris sitamo instrumentu, bet arī pūšamie instrumenti un pat vijoles. Tiesa, konkrētajā iekārtā klavierēm līdzīgo skanējumu bagātināja vienīgi nelielas tā paša mehānisma darbinātas bundziņas un misiņa bungu šķīvis, uzsitieni pa kuru radīja specifisku metālisku skaņu.

Bauskas muzejā ir uzsākts darbs pie jaunas pastāvīgās ekspozīcijas “Bauska no 19. gadsimta līdz mūsdienām” tematiskā struktūrplāna un dizaina koncepcijas izveides. Ekspozīcijas mērķis ir paplašināt zinātnisko un vizuālo informāciju par Zemgales kultūrvēsturisko vidi, saimniecisko un kultūras daudzveidību Bauskā no 19. līdz 21. gadsimtam un palielināt Bauskas muzeja krājumā esošo priekšmetu pieejamību, nodrošinot muzeja apmeklētājiem kontaktu ar autentiskiem priekšmetiem. Ekspozīcijai ne tikai jāsniedz informācija, kas balstīta kultūrvēsturē, bet arī jāpiedāvā atraktīvi risinājumi, kas padara muzeju pievilcīgu apmeklētājiem un veido to par tūrisma produkta sastāvdaļu.

Kā viens no krājuma priekšmetiem, kas nodrošina gan kultūrvēsturisko vērtību, gan atraktivitāti, muzeja darbinieku uzmanības lokā nonāca orkestrions. Pat virspusēja priekšmeta apskate ļāva secināt, ka gan mēbele, gan tajā iebūvētais mehānisms ir ļoti sliktā tehniskā stāvoklī, muzejs pieņēma lēmumu pasūtīt orkestriona padziļinātu izpēti.

Par mehāniskās mūzikas atskaņošanas ierīces izpēti Bauskas muzejs noslēdza līgumu ar restaurācijas uzņēmumu “Intarsija” SIA. Tās ietvaros speciālistiem bija jāprecizē priekšmeta apdraudētības pakāpe, jāsaprot, vai ierīce vispār ir atjaunojama darba kārtībā, kāda pie šāda rīcības scenārija būtu veicamo darbu secība un kādas būtu provizoriskās restaurācijas izmaksas. Līdztekus bija jāveic arī analogu vai vismaz līdzīgu priekšmetu apzināšana citos Latvijas muzejos, noskaidrojot gan to, cik Bauskas muzeja orkestrions ir rets (vai, tieši otrādi, – izplatīts), un kādā stāvoklī ir citos muzejos esošie līdzīga tipa mehāniskie mūzikas atskaņotāji.

Izpētes laikā vispirms tika rūpīgi apsekots pats priekšmets, rezultātā gūstot izvērstu  priekšstatu gan par tā uzbūvi un darbības principiem, gan ierīci ietverošās mēbeles (skapja) un pašas ierīces stāvokli. Attiecībā uz skapi, kas izgatavots no priedes koka, tika konstatēts, ka laika gaitā smagi cietusi ne tikai tā apdare – gandrīz pilnībā zudis lakas slānis, atslāņojies un daļēji zudis finierējums (ārpusē rieksta, iekšpusē – ozola), – bet arī pati konstrukcija, kura savienojumu vietās kļuvusi ļodzīga, turklāt, pārlieka mitruma iedarbībā pa līmējuma vietām atdalījušies vairāki mēbeles sānu konstrukciju veidojošie dēļi.

Laika gaitā mēbele zaudējusi vienas no fasādē bijušajām durtiņām un vienas durtiņas skapja sānos, vairākus profilējumus un augšdaļas dekoratīvos noslēgumus, kā arī daļu no vitrāžas oriģinālajiem stikliem, nemaz nerunājot par pilnībā noplēsto audumu skapja aizmugurē (lai neslāpētu iekārtas radītās skaņas, skapja aizmuguri veidoja ažūrs, ar audumu ieklāts rāmis). Ļoti sliktā stāvoklī līdz mums nonākuši arī skapi balstošie, zem tā grīdas uzstādītie metāla ritentiņi, kuri bija paredzēti smagās ierīces vieglākai pārvietošanai. Pilnībā zudusi arī daļa mēbeles furnitūras (durtiņu slēdzenes, rokturīši u.c.).

Lai gan skapja stāvoklis kopumā vērtējams kā slikts, tā atjaunošana sākotnējā izskatā pieredzējušiem mēbeļu restauratoriem lielas problēmas nesagādātu. Lielākais izaicinājums šeit būtu vienīgi zudušajiem vitrāžas fragmentiem identiska stiklojuma izgatavošana. Ievērojami sarežģītāka noteikti izvērstos skaņu veidojošā mehānisma atjaunošana, kurš, līdzīgi kā mēbele, smagi cietis paaugstināta mitruma un koksngraužu darbības rezultātā.

Lai arī tā sauktā “motora” čuguna rāmis un zobrati lielākoties ir saglabājušies, zudis gan atsvars un to balstošā trose, gan atsvara pacelšanai izmantotā “kurbuļa” rokturis. Bojāts arī uz skapja jumta novietotais mehānisms, pa kurā stiprinātiem metāla skriemeļiem ar troses palīdzību uz “motoru” (pēc līdzīga principa kā atsvaru pulksteņos) tika pārvadīts skapja aizmugurē iekārtā atsvara radītais spēks. Smagi korodējušas un pilnībā nomaināmas visas (kopskaitā 91) čuguna rāmī iestieptās stīgas, bet skaņas radīšanai nepieciešamie koka āmuriņi gandrīz pilnībā sairuši. Nelielajām, skapja augšdaļā novietotajām bundziņām ir zudusi tām uzstieptā āda, bet no misiņa bungu šķīvja saglabājies tikai neliels tā fragments.

Restaurācijas uzņēmums aprēķināja arī aptuvenās orkestriona pilnas restaurācijas izmaksas, kuras, neskaitot pievienotās vērtības nodokli, sastāda tuvu pie 14 tūkstošiem eiro.

Izpētes gaitā izdevās noskaidrot ne tikai konkrētā orkestriona tirgotāju (uz skapja saglabājušās plāksnītes ar Rīgas tirgotāja Karla Oberga reklāmu, kura veikals atradās Vēveru (Audēju) ielā 12), bet arī tā ražotāju, un tas izrādījās Sanktpēterburgā, Krievijā bāzētais uzņēmums “Zimmerman”. Uzņēmuma dibinātājs un vadītājs bija Jūlijs Heinrihs Cimmermans (1851–1923), un savu darbību tas sāka 1876. gadā Sanktpēterburgā, vēlāk atverot filiāles arī Maskavā, Leipcigā, Londonā u.c. Uzņēmums sākumā nodarbojās ar nošu un dažādu mūzikas instrumentu tirdzniecību, taču drīz vien pievērsās arī mūzikas instrumentu ražošanai un kopš 1891. gada izgatavoja arī mehāniskās mūzikas atskaņošanas iekārtas. Cimmermana firma regulāri saņēmusi zelta un sudraba medaļas dažādās mūzikas instrumentu izstādēs un pat ieguvusi imperatora galma piegādātāja titulu, kas tolaik Krievijā bija augstākais kvalitātes apliecinājums.

Apzinot situāciju Latvijas muzejos, tika konstatēts, ka vairākos no tiem (Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā u.c.) saglabājušās līdzīgas vai nosacīti līdzīgas mehāniskas mūziku atskaņojošas iekārtas, taču neviena no tām nav identiska Bauskas iekārtai un nav darba kārtībā. Darba kārtībā nav arī vienīgā Bauskas orkestrionam līdzīgā tā paša ražotāja (Cimmermana) izgatavotā ierīce Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, kura savulaik bija apskatāma Rīgas pilī iekārtotajā jūgendstila interjera ekspozīcijā, bet tagad glabājas muzeja krātuvē Pulka ielā. Sazinoties ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, tika noskaidrots, ka arī šī iekārta nav darba kārtībā, un konkrētu ieceru par tās restaurāciju muzejam šobrīd nav.

Meklējot kādu, kas būtu veicis līdzīgas Cimmermana firmas atskaņojošās iekārtas restaurāciju, firmas “Intarsija” darbinieki sazinājās ar speciālistiem, kuri bija organizējuši šāda orkestriona restaurāciju Palmses muižā, Igaunijā (šis orkestirons sākotnēji lietots Altjas (Altj) krogā Ziemeļigaunijā), un noskaidroja, ka tā restaurācijas darbus veica Igaunijas vēstures muzeja Teātra un mūzikas nodaļas speciālists Risto Lehiste, kurš iemaņas šādā darbā bija apguvis stažējoties Somijā, Varkausas (Varkaus) pilsētā esošajā Mehāniskās mūzikas muzejā (Mekaanisen Musiikin Museo). Konsultējoties par šī orkestriona restaurācijas izmaksām, igauņu kolēģis tās neatklāja, pamatoti norādot, ka tam nebūtu nozīmes, jo katrā konkrētā gadījumā tās aprēķināmas individuāli un atkarīgas galvenokārt no konkrētā priekšmeta stāvokļa.

Realizējot orkestriona atjaunošanas ieceri, tiktu restaurēts un tādējādi saglabāts nacionālā muzeju krājuma priekšmets, iegūta pieredze specifisku muzeja priekšmetu restaurācijā. Bauskas muzejs apmeklētājiem varētu piedāvāt apskatei visai unikālu eksponātu, kas, iespējams, nebūs skatāms citos muzejos, padarot muzeja piedāvājumu pievilcīgu.

Informāciju sagatavoja mākslas zinātnieks Dainis Bruģis, projekta vadītāja Bauskas muzeja speciāliste Ieva Bronko-Pastore