TUKŠUMS UN PĀRPILNĪBA

15. februārī plkst. 14:00 Bauskas muzejā atklās lietuviešu mākslinieces Lauras Marijas Šalkauskienes darbu izstādi “TUKŠUMS UN PĀRPILNĪBA”. Izstādes atklāšana notiks dienu pirms nozīmīga notikuma – Lietuvas Republikas proklamēšanas gadadienas, un muzejs to pasniedz kā simbolisku dāvanu Lietuvas valsts svētkos Bauskā un tās apkārtnē dzīvojošajai lietuviešu kopienai un latviešiem ar lietuviešu saknēm, aicinot mūs visus būt klāt šajā pasākumā. Izstādes atklāšanā būs iespēja tikties ar mākslinieci Lauru Mariju Šalkauskieni; muzicēs Žeimes (Lietuva) tautas kapela, vadītāja Danute Maižiuviene.

Izstādes atklāšanas dienā, izstādes apmeklējums bez maksas.

Izstāde rosina skatītāju domāt par to, kas patiesi ir būtisks. Vai pārpilnība nes laimi? Vai mēs viegli spējam atrast līdzsvaru pieaugošajā patēriņa kultūrā? Māksliniecei tukšuma tēma kļuvusi par savdabīgu bezlietu metaforu – pretnostatījumu šodienas pārsātinātības pasaulei. Vieglākais veids, kā attēlot tukšumu, būtu nerādīt neko. Taču grafiķes darbos tas atklāts ar  kustību un dinamiku. Laura Marija Šalkauskiene, izmantojot dažādas grafikas tehnikas – ofortu, mecotintu un jauktās tehnikas, piemēram, izšuvumu uz papīra, floras un faunas nospiedumus,  tukšumu atklāj kā vidi, kas rada dzīvību, no kuras viss iesākas - tukšumu kā avotu jaunai enerģijai.

Savukārt mākslinieces glezniecības darbi kļūst par personīgu aizsargmehānismu – par bruņām, kas rada drošības sajūtu un pasargā no ārējās pasaules pārpilnības.

Kā saka māksliniece: “Esmu uzaugusi pazaudētajā paaudzē ar mājas atslēgām aukliņā ap kaklu, ar meža zemenēm uz smilgām, ar apraktiem “noslēpumiem”, bez džinsiem, rāpjoties pagalma globusos un mazajās skulptūrās - raķetēs, kas dvako pēc urīna, ar gāzētiem dzērieniem no automātiem ar vienu vienīgo glāzi... Tas viss kļūst par savdabīgu vērtību mēru. Pagātnes romantizācija atmiņās saglabā tikai labos mirkļus. Šodienas dzīvē man pietrūkst tās vienkāršās dabiskuma izjūtas bez patosa, varenības vai pārliekas nozīmības.”

Viens no izstādē apskatāmajiem grafikas darbiem sērijā "Tukšums un enerģija" ("Emptiness and Energy") 2022. gadā ieguva skatītāju balvu konkursā “Ziemeļvalstu un Baltijas Jaunā mākslinieka balva” (Nordic & Baltic Young Artist Award).

Laura Marija Šalkauskiene 2020. gadā beigusi Viļņas mākslas akadēmiju, iegūstot bakalaura grādu tēlotājmākslā. 2022. gadā ieguvusi mākslas maģistra grādu, grafikas specialitātē.

Māksliniece aktīvi piedalās dažādos radošos projektos, grupu izstādēs un plenēros Lietuvā. Kopš 2021. gada viņai ir bijušas vairāk kā 6 personālizstādes.

Grafiķe Laura Marija Šalkauskiene par izstādi “TUKŠUMS UN PĀRPILNĪBA”

TUKŠUMS (grafika)

Mūsdienās mūs bieži ieskauj lietu pārpilnība. Pārsātinājums rada atsvešinātību. Esmu uzaugusi pazaudētajā paaudzē – ar mājas atslēgām aukliņā ap kaklu, ar meža zemenēm uz smilgām, ar apraktiem “noslēpumiem”, bez džinsiem, rāpjoties pagalma globusos un mazajās skulptūrās – raķetēs, kas dvako pēc urīna, ar gāzētiem dzērieniem no automātiem ar vienu vienīgo glāzi... Tas viss kļūst par savdabīgu vērtību mēru. Pagātnes romantizācija atmiņās saglabā tikai labos mirkļus. Šodienas dzīvē man pietrūkst tās vienkāršās dabiskuma izjūtas – bez patosa, varenības vai pārliekas nozīmības.

Tādēļ tukšuma tēma man kļūst par īpašu bezlietu metaforu – pretnostatījumu šodienas pārpilnības un pārsātinātības pasaulei. Ar šo tēmu vēlos pievērst uzmanību bezjēdzīgai lietu pārbagātībai, “atkritumu pilīm”, kas nepārtraukti aug lietu izgāztuvēs un kļūst par mūsu ikdienu. Vai mums patiešām nepieciešams tik daudz? Mēs apbrīnojam pārpilnību, kurā paši sevi pazaudējam... Lai atrastu mieru, ir jāatsakās no pārmērīgas patēriņa kultūras.

Vieglākais veids, kā attēlot tukšumu, būtu nerādīt neko. Taču eksponētajos darbos tukšuma tēmu atklāju ar pretstatu metodi. Savās grafiskajās abstrakcijās es apzināti nerādu tukšumu – tas ir nojaušams, noklusēts, kā atbalsis no jau izskanējušas melodijas... Darbos var sajust pretēju stāvokli – nemieru, kustību, pārpilnību, enerģiju. To arī vēlos panākt. Tukšumu atklāju kā vidi, kas dzemdē enerģiju – no kuras viss sākas un veidojas. Man tukšums ir kā trauks ūdenim – dzīvības eliksīram. Tukšums rada dzīvību. Dzīvību, no kuras viss iesākas. Izzūdošie un izbalējošie elementi simbolizē neko – vietas atbrīvošanu enerģijas virpuļiem, kas rada un atdzimst mūsu tīrajās domās.

Šajā radošajā projektā izmantoju dažādas grafikas tehnikas – ofortu, mecotintu un jauktās tehnikas, piemēram, izšuvumu uz papīra, floras un faunas nospiedumus. Mecotintas samtaini melnie toņi un noklusējumi atklāj aplūkotās tēmas dziļumu, bezgalības nospiedumus un noslēpumainās Melno caurumu dzīles. Tukšuma nospiedumus savos darbos attēloju ar līnijām, ko iestrādāju, izšujot darbos. Diega līnija ir minimāls pieskāriens telpā – to neizkliedējot, bet iegremdējot laika un bezgalības visumā. Diega radītās formas ir līdzīgas galaktikām – tas nav apzināts mērķis, bet atstāju to skatītāja improvizācijai...

Oforta tehnikā iemūžinu fiziskos un enerģētiskos pārmaiņu procesus tukšumā. Darbos iespiežu dabas elementus – augus, kukaiņus, zivju žaunas – tādējādi atstājot dzīvo dabu kā nospiedumu, piešķirot tai nemirstību. Šos pašus nospiedumus atkārtoju vairākkārt, līdz dabiskās krāsas izzūd, bet paliek to DNS.

Skulptūra – objekts ir grafiskā darba, izpildīta oforta tehnikā, turpinājums 3D telpā. Tā ir metafora izdzītām domām – viss sākas no mūsu domām un mūsu gribas.

PĀRPILNĪBA (glezniecība)

Katrs laikmets nes savu veidolu un izpausmi. Mūsdienas ir ļoti trauksmainas, bieži vien drūmākas nekā krāsainas, tāpēc izjūtu vajadzību tās iekrāsot. Pat ja matētie toņi nesniedz pārāk daudz optimisma, tomēr krāsas dod cerību. Man pašai organiski bija nepieciešamas krāsas un to kontrasti. Krāsu toņi un nianses "prasījās" tikt ietērpti noteiktās formās. Tādējādi krāsu konfigurācijas dabiski ienāk manā radošajā procesā.

Agrāk, skicējot burtnīcu malās, mana roka nevilšus zīmēja apļus un elipses. Zīmulis viegli slīdēja pa ovāliem, spirālēm un riņķiem, kas radīja domu spēles uz papīra. Šobrīd manas zīmētās formas un figūras iegūst atšķirīgas trajektorijas – asus trīsstūru stūrus, sākuma un beigu kustības virzienus, iecentrēšanos. Tad sāc analizēt, kā pats mainies un kā apkārtējā vide ietekmē gan tevi, gan tavu darbu.

Mani jaunākie gleznojumi kļūst kā bruņas, aizslietņi, necauršaujama veste – tie rada mieru un drošības sajūtu, it kā padarot mani neredzamu. Mūsdienās mēs visi esam viegli sasniedzami un redzami visur – atkāpšanās un miers kļūst par luksusu un reizēm pat par izaicinājumu. Atkarība no digitālajiem savienojumiem ir salda un valdzinoša, bet vienlaikus arī nogurdinoši postoša. Tāpat kā jebkura atkarība. No šīs ir grūti izbēgt, pat atkāpties, jo tā sasniedz tevi visur.

Pasākuma norises laikā apmeklētāji var tikt fotografēti un/vai filmēti, fotogrāfijas un videomateriāls var tikt publicēts.