Zemgales etnogrāfiskā tērpa darināšanas tradīciju saglabāšana

Prasmes un zināšanas pastāvēs tik ilgi, kamēr tām būs vieta cilvēka dzīvē!

Tautas lietišķās mākslas studija “Bauska” turpina sadarbību ar biedrību “Īslīces sieviešu klubs “Rītausma” ” nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā un prasmju tālāk nodošanā.

Šoreiz sadarbības mērķis - Zemgales etnogrāfiskā tērpa darināšanas prasmju apgūšana. Uzdevums - apgūt Zemgales brunču aušanu stellēs ar velkamo ierīci un etnogrāfiskā krekla piegriešanu, izšūšanu un sašūšanu.

Zināšanās par etnogrāfiskā tērpa Zemgalē darināšanu, valkāšanu un komplektēšanu mūsdienu Latvijā dalīsies Tautas daiļamata meistare aušanā un rokdarbos Solveiga Ikerte. Etnogrāfiskā krekla piegriešanu, šūšanu, izšūšanu mācīs meistare Ināra Krauze. Steļļu aprīkošanu ar velkamo ierīci un brunču aušanu šādā tehnikā mācīs SIA “Austras raksti” meistares Aija Mālkalna un Anita Rauda Žukovska.

Etnogrāfiskā tērpa gatavošana ir ilgstošs, darbietilpīgs un atbildīgs process, jo tērps ir komplicēts. Zemgalē būtiska nozīme ir bijusi hercoga Jēkaba manufaktūrām, kas veicināja īpatnēju aušanas tehniku izveidi. Par tradicionāliem Zemgalē ir uzskatāmi tunikveida krekli ar un bez uzplečiem. Tie rotāti ar šaurākiem vai platākiem izvilkumiem balto darbu tehnikās. Populāri arī divvirzienu izvilkumiem izšūti krekli. Brunči bija gan svītrainie, galdainie, rozīšu, gan sīkrakstainie - visbagātīgākais audumu klāsts nāk tieši no Zemgales. Ņieburs vai veste, ko Zemgalē sauca par brunčeli vai mīderiņu ir īsa, pieguļoša, bez rotājumiem, šūta no tumšas nokrāsas vadmalas, tūka vai samta auduma. Jakas, Zemgalē sauktas arī par vamzi, kamzolu bija īsas, pieguļošas. līdz jostas vietai. Aizdarei tika lietotas sudraba vai dzintara pogas vai aizdarīti ar āķīšiem. Apģērba saturēšanai tika izmantotas jostas. Senākās plecu segas Zemgalē bija garās villaines, kuras 19.gs. otrajā pusē nomainīja kvadrātveida lielie lakati. Katrs no plecu segu veidiem ir piederīgs noteiktam vēstures posmam un tērpu attīstības stadijai. Villaines uz krūtīm sasprauda kopā ar burbuļsaktu. Meitām - metāla vai zīlīšu vainagi, sievām - tilla cepures. Pie tautastērpa nēsātas adītas zeķes. Gan sievas, gan meitas varēja galvā siet arī lakatu.

Biedrības “Īslīces sieviešu klubs “Rītausma” ” projekts “Zemgales etnogrāfiskā tērpa darināšanas tradīciju saglabāšana” tiek realizēts ar Bauskas novada pašvaldības līdzfinansējuma saņemšana sabiedrisko organizāciju iniciatīvu realizēšanai atbalstu.

Pasākuma laikā var tikt filmēts un fotografēts, iegūtais materiāls var tikt publicēts.