Glezniecība

Mākslinieks Uģis Mežavilks apguvis profesionālās iemaņas vissmagākajā latviešu mākslas pārbaudījumu periodā – 20. gs. 40. gadu beigās un 50. gadu vidū, kad jaunās padomju varas okupācijas apstākļos bez ierunām bija jāapgūst sociālistiskā reālisma daiļrades metode, mākslinieks saglabāja un turpināja reālistiskās mākslas tradīcijas savā glezniecībā – īpaši ainavas un portreta žanros. Lai arī Uģis Mežavilks absolvēja Mākslas akadēmiju glezniecības specialitātē, tomēr dažādu dzīves apstākļu dēļ māksliniekam nebija lemts attīstīt savu talantu šajā tēlotājas mākslas veidā, kur līdz ar viņu 50. gadu otrajā pusē sevi pieteica jauna, spēcīga gleznotāju, grafiķu un tēlnieku paaudze.

Uģa Mežavilka devums Latvijas mākslā iekļaujas gluži kā viņa dzimtās Zemgales līdzenums. Acij te viss gana līdzens un pārredzams. Zemgalē ielīksmo krāšņi, zemes dāsnuma piepildīti lauki un tīrumi. Poētiski sakot – rāma ainava un skats. Tieši tāda ir Uģa Mežavilka glezniecības mantojuma loma Latvijas 20. gadsimta II puses glezniecībā.

Latvijas mākslas kopainā pagrūti iekļaujas „eļļas karikatūras“ – daudzfigūru kompozīcijas, kurās mākslinieks parāda savas spējas sniegt daudz dziļāku un niansēs izvērstāku tēlu psiholoģisko raksturojumu. Darbs pie šādas ievirzes gleznām tika uzsākts 1973. gadā ar satīrisko grupas protretu „Par klātesošiem nerunā“, kurās autors ar viņam raksturīgu humora izjūtu atklāj cilvēku pašapmierinātību, pļāpīgumu, lielību, laiskumu un citus cilvēka netikumus. Uģa Mežavilka pienesums satīriskās gleznas žanra jomā vēl gaida savu profesionālu vērtējumu.

Vairāk pētījuma pilns teksts