Pirmie mākslas iespaidi. Abi vecāki bija mākslinieciski apdāvināti – tēvs Kristaps rakstījis dzejoļus, bija personīgi pazīstams ar Raini, bet māte Alīda jaunībā bija sapņojusi par pianistes karjeru. Interese par zīmēšanu Uģim Mežavilkam radās jau agrā bērnībā, jo „Mežavilku“ mājās, lai uzlabotu savu veselību, vairākas vasaras uzturējās mātes brālis mākslinieks Bruno Jaunzems (1899-1956). Te viņš, tolaik arhitektūras students, ne tikai atpūtās, bet arī smēlās iespaidus radošam darbam. Bruno Jaunzems vēlāk turpināja studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, ko beidza 1935. gadā Riharda Zariņa vadībā. No 1949. līdz 1951. gadam viņš strādājis par akvareļglezniecības pedagogu Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā.

Ja brālim Zigurdam gleznošana dabā nelikās interesanta, tad pilnīgi pretēji – mazais Uģis ar neatslābstošu uzmanību vēroja mākslinieku studijās. Pēc daudziem gadiem – jau esot diplomēts mākslinieks – viņš pārmantoja šo aizrautību un ar patiesu prieku gleznoja dziļi izjustas sev tuvas apkārtnes ainavas.

Kā vēlāk atcerējās brālis Zigurds, tieši šie pirmie, tiešie kontakti ar mākslu un mākslinieku, kad mātes brālis Bruno Jaunzems uzturējās „Mežavilkos“, atstāja uz Uģi lielu iespaidu, lai ar zīmēšanu viņš sāktu nodarboties ar daudz lielāku aizrautību.

Kara laiks. Studijas Maskavā. Burtiski pirmajās kara dienās Mežavilku ģimene evakuējās uz Krieviju, Ivanovas apgabalu, kur tika izveidots viens no lielākajiem Latvijas evakuēto iedzīvotāju centriem. Mākslinieks vēlāk atcerējās, ka sākumā viņi dzīvoja kolhozā „Parīzes Komūna“, tad pārcēlās uz Ivanovas pilsētu, kur tika organizēta arodskola evakuēto latviešu bērniem.

Ikvienu brīvu brīdi pusaudzis zīmēja. Vienlaikus tā bija saziņas forma, jo sākumā krievu valodu viņš vispār nesaprata. Kara gados dzīves apstākļi bija ļoti skarbi. 1943. gada sākumā zēns raksta vēstuli Vilim Lācim, Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājam, sūta savus zīmējumus un lūdzu iespēju dabūt papīru un krāsas.

Rūpes par Uģi pēc V. Lāča personīga rīkojuma uzņēmās valdības pārstāvji. Sākumā viņš dzīvoja Latvijas PSR Arodbiedrību Centrālās Padomes atpūtas namā Maskavas tuvumā, bet 1943. gada rudenī – uzsāka mācības Maskavas pilsētas mākslas viduskolā, kuru absolvēja 1950. gadā. Šajā skolā mākslinieks apguva vidusskolas vispārējos priekšmetus, gan profesionālas zināšanas kompozīcijā, gleznošanā un zīmēšanā.

Studijas Latvijas Mākslas akadēmijā. Pirmie soļi mākslā. Uģis Mežavilks iestājās Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā 1950. gadā, uzreiz pēc apmācībām Maskavā. Viņa studiju biedri bija reizēm par „vareno kopu“ devētie mākslinieki Rita Valnere (1929–2015), Edgars Iltners (1925–1983), Gunārs Mitrēvics (1928–2007), Aleksandrs Stankēvičs (1932–2015), kura izveidoja un vēlāk nostiprināja tā dēvēto skarbo stilu 20. gadsimta 60. gados, atsakoties no aklas sekošanas sociālistiskā reālisma metodei un panākot lielāku mākslinieciskās izteiksmes brīvību savā daiļradē.

Uģim Mežavilkam glezniecību pasniedza Ģederts Eliass (1887–1975), zīmēšanu – Kārlis Miesnieks (1887–1977) un Jānis Roberts Tilbergs (1880–1972). Gados jaunākie kolēģi – Glezniecības nodaļas pasniedzēji 20. gs. 50 gadu pirmajā pusē – Arvīds Egle (1905–1977), Vladimirs Kozins (1923).

Žurnāls „Dadzis“. Pirmā un vienīgā Uģa Mežavilka darba vieta. Mākslinieks Uģis Mežavilks sāka strādāt humora un satīras žurnālā “Dadzis” esot mākslinieciskā redaktora vietnieka postenī ar tā izdošanas 1957. gada pirmo numuru.

Uģis Mežavilks ilgstoši bija mākslinieciskā redaktora vietnieks. Viņa pienākumos ietilpa ne tikai karikatūru zīmēšana, bet arī žurnāla vizuālā tēla izstrāde, darbs ar autoriem un maketa sagatavošana tipogrāfijai.

Izdevums izcēlās ar savu augsti māksliniecisko noformējumu. Mākslinieku zīmējumi piesaistīja ar spilgtu tēlainību, izmantojot visu plašo grafiskās mākslas izteiksmes līdzekļu arsenālu – līnijas dinamiku, formas hiperbolizāciju, liekot runāt pašam tēlam kā idejas nesējam, samazinot tekstuālās starpniecības nozīmi līdz minimumam. Uģis Mežavilks, sākot ar „Dadža“ 1957. gada 3. numura vāku katru gadu radīja lielāku skaitu gan pirmā, gan sākotnēji arī pēdējā vāku zīmējumu, bet viņa izdevumā ievietoto karikatūru skaitu mākslinieks pat pats nav spējis noteikt.

Kopumā laika posmā no 1957. gada janvāra līdz 1995. gada jūlijam iznāca 921 “Dadža“ numurs, no kuriem tuvu 160 vāku noformējumus darinājis Uģis Mežavilks. Grūti pateikt, vai vēl kāds cits latviešu mākslinieks var lepoties ar tādu sasniegumu! Vienīgi caur viena mākslinieka Uģa Mežavilka darbības prizmu četrdesmit gadu garumā šajā izdevumā var izsekot gan viņa mākslinieciskā rokraksta attīstībai, aktuālai tematikai, varas akceptētai tēlu tipizācijai, gan arī gūt priekšstatu par izdevuma tā laika politiskās sistēmas diktētām iekārtojuma prasībām un formālām izteiksmes iespējām kopumā.