Have any questions?
+44 1234 567 890
Viens no mūsu izcilākajiem novadniekiem, kurš sevi pierādījis militārajā sfērā un sabiedriskajā dzīvē, ir Codes pagastā dzimušais Vilis Janums. Viņš pasaulē nāca 1894. gada 7. janvārī Codes pagasta Ilziņkrogā mūrnieka Hermaņa Januma un Annas ģimenē kā trešais bērns. Izglītību apguvis Bauskas pilsētas skolā, tagadējās Rīgas ielas namā, kur atrodas Bauskas Bērnu un jauniešu centrs.
Viļa militārā karjera iesākās Pirmā pasaules kara laikā, kad 1914. gada oktobrī jaunekli iesauca Krievijas armijā un norīkoja 2. artilērijas jātnieku brigādē. 1916. gada janvārī viņš pabeidza Oranienbaumas praporščiku skolu ar praporščika dienesta pakāpi, virsnieka dienestu uzsākot 198. rezerves kājnieku pulkā. Tā paša gada martā Janumu pēc paša lūguma pārcēla uz latviešu strēlnieku vienību - Latviešu strēlnieku rezerves bataljonu. 1916. gada vasarā viņš pabeidza Oranienbaumas virsnieku skolas ložmetēju virsnieku kursu, bet 1917. gada februārī praporščiku Janumu pārcēla uz 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulku par ložmetēju komandas komandieri. Šīs vienības sastāvā viņš piedalījās vairākās kaujās un par varonību tika apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. Šo ordeni V. Janums 1920. gadā nodeva Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa Zelta fondā.
1918. gada sākumā, kad vecā Krievijas armija jau bija sabrukusi un formējās jaunā Sarkanā armija, Janums militāro dienestu pameta un palika Vidzemē, kad Vācija okupēja arī to. Pēc tam viņš atgriezās un strādāja sava tēva saimniecībā Codes pagastā. 1919. gada martā Vili mobilizēja Sarkanajā armijā un iecēla par 4. Padomju Latvijas strēlnieku pulka posma komandieri, pēc mēneša viņš no lielinieku karaspēka dezertēja. Savukārt 1919. gada 1. Jūnijā jaunais virsnieks brīvprātīgi iestājās Latvijas Republikas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Latvijas Neatkarības kara cīņās V.Janums piedalījās kā leitnants 2. Cēsu bataljonā, vēlāk - 2. Ventspils kājnieku pulkā. Kā speciālistu-ložmetējnieku viņu vispirms iecēla par ložmetēju vada komandieri, bet 1919. gada septembrī - par rotas komandieri tajā pašā pulkā. 1920. gada martā Janums tika paaugstināts par virsleitnantu, bet 1921. gadā - par kapteini. Tajā pašā gadā viņš apprecējās ar skolotāju Līnu Letcs, viņu laulībā 1922. gadā piedzima dēls Linards un 1924. gadā meita Velta.
1928. gadā kapteinis V. Janums tika komandēts uz Čehoslovākijas Kara akadēmiju - vienu no tā laika labākajām augstākajām militārajām mācību iestādēm Eiropā. 1930. gadā to pabeidza kā trīspadsmitais labākais no trīsdesmit dažādu valstu kursantiem. Akadēmijas vadība viņu atestēja, ierakstot atsauksmi - «Labas spējas kā ģenerālštāba virsniekam». Pēc mācībām Janums atgriezās Latvijā un saņēma kārtējo dienesta pakāpi - pulkvedis-leitnants , dienestu turpinot kā armijas štāba Operatīvās daļas Statistikas nodaļas priekšnieks. 1934. gadā viņu iecēla par Augstāko militāro kursu (vēlākās Augstākās kara skolas) pasniedzēju. 1939. gadā V. Janums tika paaugstināts par pulkvedi un iecelts par Kurzemes divīzijas štāba priekšnieku. Par nopelniem Latvijas labā viņš tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru un Viestura ordeņa (ar šķēpiem) III šķiru.
1940. gadā pēc PSRS īstenotās Latvijas okupācijas daudzi mūsu valsts armijas virsnieki tika atvaļināti, arī pulkvedis Janums. Droši vien, ka viņu piemeklētu daudzu citu latviešu virsnieku liktenis – arests, izsūtījums vai nāves sods. Interesants likteņa pavērsiens notika 1941. gada sākumā, kad pulkvedim izdevās pārliecināt vācu tautības pilsoņu repatriācijas komisiju, ka viņa sieva Līna ir kristīta Liepājā, Annas baznīcas vācu draudzē. Šis fakts repatriācijas komisijai bija pietiekams, lai Janumu ģimeni atzītu par vācu tautai «piederīgiem». Tādejādi 1941. gada martā Janumi izceļoja uz Vāciju, paglābdamies no okupācijas varas represijām.
Pēc Vācijas un PSRS kara sākuma, kad te jau bija nomainījušies okupācijas režīmi, viņa ģimene atgriezās dzimtenē. No 1941. gada jūlija līdz 1943. gadam Janums strādāja par personāllietu referentu Latviešu pašpārvaldes Iekšlietu ģenerāldirekcijā. Pēc Latviešu leģiona izveidošanas pulkvedis uzņēmās 15. divīzijas 33. pulka komandiera pienākumus, piedalījās kaujās Volhovas purvos un smagajās atkāpšanās kaujās Latvijas teritorijā 1944. gada vasarā un rudenī, pēc tam 15. divīzijas sastāvā tika evakuēts uz Pomerāniju, kur turpināja cīņas pret Sarkano armiju. Neskatoties uz atrašanos vācu armijas virspavēlniecības pakļautībā, V.Janums bija nozīmīgākās latviešu pretošanās organizācijas, Latvijas Centrālās padomes, militārais padomnieks. Protams, ka tas bija slepeni. Par kaujas nopelniem viņš saņēma Vācijas Dzelzs krusta I un II šķiru.
1945. gada aprīlī Berlīnes kauju laikā, pretēji saņemtajai pavēlei doties aizsargāt Berlīni, viņš savu pulku veda uz rietumiem, kur 27.aprīlī padevās gūstā amerikāņu armijai. Šī pulkveža Januma patvaļība vēlāk tika novērtēta kā vislielākā varonība un latviešu dzīvā spēka izglābšana kara dzirnās. Respektīvi, ar šo nepakļaušanos augstāk stāvošu komandieru pavēlēm no drošas nāves Berlīnes aizstāvēšanas kaujās, vai arī no nokļūšanas krievu okupantu gūstā, tika izglābti 40 virsnieki, 126 instruktori un 658 kareivji. Sava pulka izvešana no jau gandrīz aplenktā Berlīnes apvidus bija grūts un sarežģīts uzdevums, iznāca izvairīties no uzbrūkošās Sarkanās armijas tanku smailēm, iesaistīties apšaudēs un sastapties ar vācu žandarmiem, kas gribēja V.Janumu arestēt par pavēles nepildīšanu. Vēlāk pulkvedis savās atmiņās par šo epizodi rakstīja: «Vācu leitnants man piegrūž pistoli pie krūtīm un nikni pavēl: «Jūs tūlīt nāksiet pie bataljona komandiera, vai es šaušu!» Ar strauju sitienu novirzu viņa pistoli sāņus. Šajā brīdī man aiz muguras noklaudz ieroču aizslēgi un pret leitnantu vēršas manu karavīru ieroči. «Nedariet muļķības,» saku vācu leitnantam. «Aiz manis seko viss mans pulks. Mēs esam latvieši un uzskatām, ka karš ir beidzies. Mēs neiztiksim jūs, bet neiztieciet mūs. Sapratāt?» Vācu virsnieks atiet sāņus un kā salauzts apsēžas grāvmalā.»
Pēc Otrā pasaules kara noslēguma kopā ar citiem latviešu leģionāriem V. Janums atradās Zēdelhēmas nometnē Beļģijā, uz kurieni 1945. gada rudenī pārvietoja lielāko daļu latviešu karagūstekņu no citām nometnēm. Ar viņa aktīvu līdzdalību Zēdelhēmā tika nodibināta ietekmīgā trimdas latviešu sabiedriski politiskā organizācija “Daugavas vanagi” (DV), kas sākotnēji apvienoja tikai latviešu karavīrus. Tolaik Zēdelhēmā atradās aptuveni 15 500 latviešu vīru, kurus no gūsta atbrīvoja 1946.gada pavasarī. Mūsu novadnieks bija pirmais šīs organizācijas priekšsēdētājs. Vēlāk, 1952.gadā, pēc Januma ierosinājuma DV valde 16.martu pasludināja par organizācijas svētku un leģiona cīņu atceres dienu, kas laika gaitā pārtapa par Latviešu leģionāru piemiņas dienu. Pēc atbrīvošanas no gūsta pulkvedis dzīvoja Vācijā un aktīvi darbojās daudzās latviešu trimdas organizācijās. Viņš tika ievēlēts arī Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēdētāja vietnieka, Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrā vicepriekšsēdētāja un Latvijas Centrālās komitejas Vācijā priekšsēdētāja amatos. 1970. gadā pulkvedis Janums saņēma PBLA Tautas balvu, bet 1974. gadā tika nodibināts Pulkveža Viļa Januma fonds trimdas tautiešu izglītības un jaunatnes pašdarbības veicināšanai. Pateicoties viņa atbalstam, Minsteres Latviešu ģimnāzija pēckara gados vairākkārt izglābās no slēgšanas, kad pats pulkvedis devās pie atbildīgajiem vācu ierēdņiem. Minsterē šī raksta autoram tika atstāstīts, kā vācu ierēdņi nostiepušies kā stīgas, pulkvedim ienākot – tik liels respekts vēl desmit un vairāk gadus pēc kara bijis pret augstas dienesta pakāpes bijušajiem virsniekiem.
1981. gada 6. augustā Minsterē pulkvedis pievienojās aizsaules karavīru pulkam, bet 2007. gada 9. oktobrī viņa pīšļus pārapbedīja Rīgas Brāļu kapos.
Teksta autors: Raitis Ābelnieks, Bauskas muzeja Vēstures nodaļas vadītājs